Daži cilvēki apgalvo, ka valstīm jākoncentrējas tikai uz jaunattīstības ekonomiku, lai izskaustu nabadzību, savukārt citi uzskata, ka attīstība rada vides problēmas, un tāpēc tā ir jāaptur.Man šķiet, ka runa ir tikai par atšķirīgu uzsvaru: abiem viedokļiem ir savs pamatojums atkarībā no dažādu valstu vajadzībām.

No vienas puses, ir loģiski, ka nabadzīgajām valstīm prioritāte jāpiešķir ekonomikas uzplaukumam, nevis tās ietekmei uz ekosistēmu.No šī aizstāvju viedokļa pati problēma, kas nogurdina šīs tautas, ir nevis floras un faunas dzīvotne, bet gan atpalikušā ekonomika, neatkarīgi no tā, vai tās ir zems ražīgums lauksaimniecībā, nepietiekami ieguldījumi infrastruktūrā vai miljoniem nāves gadījumu bada un slimību dēļ.Ņemot vērā to, ka ekonomikas izaugsmes stimulēšana ir ārkārtīgi svarīga, lai nodrošinātu līdzekļus šo problēmu risināšanai.Viens pārliecinošs piemērs ir Ķīna, kur pēdējā pusgadsimta laikā ārdošā ekonomikas augšupeja ir piedzīvojusi dramatisku nabadzīgo iedzīvotāju skaita samazināšanos un bada izskaušanu.
Lai gan argumentam ir sava loma mazāk attīstītos reģionos, tas nav pietiekami pamatots, lai tos apklusinātu
vides aizstāvji, kas protestē ielās rūpnieciski attīstītajās valstīs, kuri jau ir piedzīvojuši kaitīgās sekas kopā ar ekonomiskajiem ieguvumiem.Piemēram, Amerikā tieši privāto automašīnu popularitāte ir kļuvusi par galveno vaininieku oglekļa dioksīda pieaugumā.Turklāt izmaksas, kas saistītas ar dažu rūpniecisko projektu kaitīgās ietekmes novēršanu, var ievērojami atsvērt to ieguldījumu nodokļu sistēmā, ņemot vērā ilgtermiņa augsnes eroziju un upju piesārņojumu bīstamā piesārņojuma dēļ — šīs bažas no ekonomiskā viedokļa arī rada apgalvojumu, ka uzplaukums nevajadzētu upurēt vidi.
Noslēgumā katram apgalvojumam ir savs pamatojums no noteikta perspektīvas, es teiktu, ka jaunietekmes ekonomikas varētu mācīties no rūpnieciski attīstītajām valstīm savā pieredzē, risinot attiecības starp attīstību un ekoloģisko sistēmu, un tādējādi uzsākt visaptverošāku stratēģiju, kas atbilstu to pieprasījumam.